„Ja nu…“ raizes un reālas problēmas: kā tās atšķirt

Kāda ir atšķirība starp raizi un problēmu?

Katra raize brīdī, kad tā ir, šķiet steidzama. Taču raizes ir divu visai atšķirīgu veidu, un tas, ka ar abiem rīkojas vienādi, ir viens no iemesliem, kāpēc raizēšanās var turpināties stundām, nekur nenovedot.

Reāla problēma ir par kaut ko, kas notiek tagad vai drīz notiks un kur vari spert soli. Mašīnai ir dīvaina skaņa. Pieaug īres maksa. Tev jāpasaka vadītājam, ka nepaspēsi līdz termiņam.

„Ja nu…“ raize ir par kaut ko, kas varētu notikt, bieži tālā nākotnē, un šodien nav soļa, ko spert. Ja nu es saslimšu? Ja nu partneris mani pametīs? Ja nu kādu dienu es zaudēšu darbu?

Abas var šķist vienlīdz smagas. Atšķirība ir tajā, kas palīdz.

Kā saprast, ar kuru veidu ir darīšana?

Uzdod sev vienu jautājumu: vai es varu spert kādu soli šajā jautājumā tagad vai drīz?

• Ja atbilde ir „jā“, kaut vai mazs solis, tā ir reāla problēma.
• Ja atbilde ir „nē“ vai vienīgais „solis“ ir par to vēl padomāt, tā ir „ja nu…“ raize.

Dažas raizes ir jaukta veida. „Ja nu es nākamnedēļ neizturēšu braukšanas eksāmenu?“ ir reāla daļa (vari pieteikt papildu braucienus ar instruktoru) un „ja nu…“ daļa (tas, kas notiks pašā eksāmena dienā). Palīdz tās sadalīt: sper soli reālajā daļā, bet pārējo uzskati par „ja nu…“ raizi.

Divi domāšanas slazdi bieži pārvērš parastu nenoteiktību „ja nu…“ raizē, kas neatlaižas: katastrofizēšana, kas lec uz sliktāko iznākumu, un nākotnes pareģošana, kas sliktu iznākumu uzskata par drošu, vēl pirms tas noticis.

Ko darīt ar reālu problēmu?

Reālas problēmas parasti sarūk, tiklīdz ir plāns. Vienkārša struktūra, ko bieži sauc par problēmu risināšanu, izskatās šādi:

1. Apraksti problēmu vienā vai divos teikumos, cik konkrēti vien vari. Ar „nauda“ ir grūti strādāt; ar „jūnijā man pieaugs īres maksa“ nav.
2. Uzskaiti visas idejas, arī dīvainās. Vēl tās nevērtē.
3. Izsver tās: kas katrā ir labs un kas ne tik labs?
4. Izvēlies vienu, ko izmēģināt pirmo. Tai nav jābūt perfektai.
5. Sadali to soļos, katram ar dienu vai laiku.

Vingrinājums „Problēmu risināšana“ ved tev tam cauri pa vienam jautājumam. Daudzi pamana, ka raize mazinās, tiklīdz pirmais solis ir pierakstīts, vēl pirms kaut kas patiesībā ir mainījies.

Un ko darīt ar „ja nu…“ raizēm?

Domāt par „ja nu…“ raizi vēl vairāk parasti nepalīdz, jo nav ko risināt. Katra atbilde atver nākamo jautājumu. Tā vietā palīdz mainīt savas attiecības ar raizi:

• Pamani to un nosauc: „Šī ir „ja nu…“ raize.“
• Pieraksti to, lai tā nav jātur galvā.
• Atliec to līdz raižu laikam, noteiktām piecpadsmit minūtēm vēlāk dienā, kad apzināti aplūko savu sarakstu.
• Raižu laikā paskaties uz to vienreiz. Ja tā joprojām ir „ja nu…“ raize, vingrinies ļaut tai vienkārši būt. Dažas līdz tam laikam būs izgaisušas pašas.

Vingrinājums „Raižu laiks“ ir veidots tieši ap to: dažās sekundēs pieraksti raizi un vēlāk sašķiro to kaudzē „ar šo es varu kaut ko darīt“ vai „šī ir „ja nu…“ raize“.

Ko darīt, ja nezinu, kurā kaudzē to likt?

Sākumā tas ir normāli. Ieliec to kaudzē „ar šo varu kaut ko darīt“ un mēģini uzrakstīt nākamo soli. Ja šonedēļ nevari atrast reālistisku soli, pārliec to „ja nu…“ kaudzē. Laika gaitā šķirošana kļūst ātrāka, un tu pamanīsi „ja nu…“ raizes jau tad, kad tās ierodas.

Kā šķirošana izskatās praksē?

Lūk, piemērs raižu sarakstam no vienas parastas dienas, sašķirots piecpadsmit minūšu raižu laikā:

• „Ja nu es Ievu ar savu e-pastu aizvainoju?“ Lielākoties „ja nu…“ raize. Ir viens iespējams solis: pajautāt Ievai, vai e-pasts bija saprotams. Ja tas šķiet par daudz, tas var pagaidīt; raize jau tagad šķiet mazāka nekā no rīta.
• „Mašīnai jāiet uz tehnisko apskati, bet pieteikums vēl nav izdarīts.“ Reāla problēma ar acīmredzamu soli: pieteikties rīt pusdienlaikā.
• „Ja nu es saslimšu un nevarēšu strādāt?“ „Ja nu…“ raize. Šodien nav ko darīt. Pamani to un ļauj tai būt līdz nākamajam raižu laikam.
• „Es netieku līdzi jaunajam projektam.“ Reāla problēma, un vienam solim par lielu. Nodod to problēmu risināšanai: uzskaiti idejas (palūgt pārcelt termiņu, atteikties no mazāk svarīga uzdevuma, palūgt kolēģim palīdzību) un izvēlies vienu, ar ko sākt.

Piemērs ir izdomāts, bet forma ir tipiska: viena vai divas reālas problēmas ar skaidriem nākamajiem soļiem un dažas „ja nu…“ raizes, kas zaudē daļu sava spēka, kad tās ir pierakstītas un vienreiz aplūkotas.

Kāpēc palīdz tās pierakstīt?

Turēt raizes galvā prasa piepūli, un tu pie tām mēdz atgriezties, lai pārliecinātos, ka nekas nav aizmirsts. Uzrakstīts saraksts atceras tavā vietā. Tas arī ļauj tās vieglāk salīdzināt: raize, kas plkst. 15.00 šķita milzīga, plkst. 19.00 līdzās citām var izskatīties visai maza.

Kad runāt ar kādu?

Ja raizes aizņem lielāko daļu dienas, neļauj tev gulēt vai traucē darīt to, ko gribētu darīt, ir vērts parunāt ar savu ārstu vai garīgās veselības speciālistu.